Ievadbilde

«Svinīgi solos sargāt Latvijas valsti…»

Klausīties raksta audio versiju:

 

Cik ilgi karavīram bija jādien Latvijas armijā starpkaru periodā? Ko iesauca un kurš varēja cerēt uz dienesta atlikšanu? Vai bija arī dezertieri un cilvēki, kuri mēģināja izvairīties no dienesta? Par to visu šajā stāstā par karaklausību Latvijas Republikā.

1931. gada 1. februāris iekrita svētdienā. Stendes pagasta namā valdīja neikdienišķa rosība. Šeit bija sapulcējušies daudz vienāda vecuma jaunekļu - pēc skata viņiem varēja dot ap divdesmit gadiem. Bija arī daudz krāšņāk nekā ikdienā tērptas daiļā dzimuma pārstāves, arīdzan apmēram tādā pat vecumā. Pagastā bija ieradies 3. Jelgavas kājnieku pulka orķestris. Pasākuma ievadā tas nospēlēja valsts himnu, pēc tam klātesošie apsēdās garos, tieši pasākuma vajadzībām tikko sanaglotos solos. Auditorija noklausījās speciāli šai dienai uz Stendi atbraukušā Latvijas Aizsardzības biedrības valdes locekļa Artura Bāna lekciju par valsts aizsardzības organizēšanu un armijas uzbūvi, pēc tam visi klātesošie kopīgi nodziedāja Nevis slinkojot un pūstot. Pasākuma iemesls bija gana svarīgs - pagasta aizsargu nodaļa bija sarīkojusi svinīgu atvadīšanās vakaru visiem Latvijas armijas obligātajā militārajā dienestā iesauktajiem pagasta jauniešiem. Pēc kopīgās dziesmas sākās, kā tolaik rakstīja žurnāls Aizsargs, «saviesīgā sadzīve ar tautiskām rotaļām un dejām, kas ilga līdz rīta stundai». No rīta jauniesauktie pagasta jaunieši savu tuvinieku un draugu pavadībā sapulcējās Stendes dzelzceļa stacijā: viņus gaidīja jauns dzīves izaicinājums - karadienests mūsu valsts bruņotajos spēkos.

Rēzeknes kājnieku pulka jauniesauktie, 20. gadu beigas

Neatkarības kara gadi

Latvijas armija veidojās līdzi ar Latvijas valsti. Neatkarības kara laikā pirmās latviešu karaspēka vienības tika organizētas no brīvprātīgajiem, bet vēlāk pēc valsts teritorijas pakāpeniskas atbrīvošanas no lieliniekiem un citiem nacionālā valstiskuma ienaidniekiem, Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība atbrīvotajos novados izvērsa vairākas mobilizācijas. 1920. gada sākumā armijā pēc saraksta skaitījās 75 000 cilvēku.
Cīņās par Latvijas valsti tās armija bija zaudējusi 3046 kritušos - tajā skaitā 154 virsniekus, ievainoti un kontuzēti tika 4085 karavīri. Par to gan skaļi nav pieņemts runāt, taču Neatkarības kara laikā mūsu karaspēks nespēja izvairīties arī no savu karavīru dezertēšanas - tādu dezertieru sarakstos skaitījās nedaudz pāri trim tūkstošiem. Tiesa, bija izdevies sagūstīt 5277 pretinieka karavīrus. Iegūto trofeju vidū bija 42 lielgabali, 199 ložmetēji, desmit kara lidmašīnas, kā arī cita kara tehnika un materiāli.

Svinīgā solījuma parakstīšana 4. Valmieras kājnieku pulkā

Pēc miera līguma noslēgšanas armija sāka pāriet no kara laika uz miera laika štatiem. Jau pēc Bermontiādes noslēgšanās no Latvijas armijas sākās atsevišķu gadagājumu karavīru demobilizācija: atvaļināja karavīrus, kas bija jaunāki par 18 gadiem un vecāki par 35 gadiem. Pēc Latgales atbrīvošanas operācijas aktīvās fāzes beigām (1920. gada februārī) saskaņā ar armijas virspavēlnieka pavēli no bruņotajiem spēkiem atvaļināja 1884., 1885., un 1901. gadā dzimušos karavīrus. 1920. gada 15. augustā pēc saraksta Latvijas armijā skaitījās 2468 virsnieki un sanitārvirsnieki, 708 kara ierēdņi, 8651 instruktori, 2547 brīva līguma darbinieki un 38 566 kareivji - kopā 52 940 cilvēku. Bija skaidrs, ka uzturēt miera laikā tik lielu armiju valsts budžetam būtu pārmērīgs slogs, tāpēc jau drīz pēc miera iestāšanās sākās lielāka atvaļināšana no aktīvās armijas. 1921. gada marta beigās bruņotajos spēkos bija 23 748 vīru.
Apsardzības ministrs izdeva īpašus noteikumus un instrukcijas par atvaļināto karavīru pienākumiem un tiesībām. Demobilizētajiem karavīriem pienācās alga par laiku līdz 1921. gada 1. martam un uzturnauda triju dienu ceļam līdz mājām, kā arī atvaļināšanas dokumenti brīvai braukšanai dzelzceļa transportā. Demobilizētajiem līdzi tika izsniegts arī karavīra formas tērps; ja atvaļinātie atkal tiktu iesaukti armijā, tas būtu jāņem līdzi. Pēc atgriešanās iepriekšējā vai jaunizvēlētā dzīvesvietā atvaļinātajiem vajadzēja reģistrēties: laukos - pagasta valdē, pilsētā - policijas iecirknī, kā arī stāties rezervistu uzskaitē.

Neatkarības kara laikā mūsu karaspēks nespēja izvairīties arī no savu karavīru dezertēšanas - tādu dezertieru sarakstos skaitījās nedaudz pāri trim tūkstošiem

Vienlaikus ar demobilizāciju un armijas samazināšanu notika arī to Latvijas pilsoņu iesaukšana obligātajā dienestā, kuri dažādu iemeslu dēļ vēl nebija dienējuši. Tie bija no bēgļu gaitām svešumā atgriezušies Latvijas pilsonību ieguvušie jaunie vīrieši, līdz tam slimības dēļ armijā neiesauktie, arī tie, kuri bija atradušies ienaidnieka armiju kontrolētajās teritorijās. 1920. gada rudenī saskaņā ar apsardzības ministra pavēli karadienestā vēlreiz iesauca pavasarī uz lauksaimniecības darba laiku atvaļinātos 1895.-1900. gadā dzimušos kareivjus un instruktorus, armijas skaitlisko sastāvu papildināja arī no Sibīrijas atgriezušies Imantas un Troickas pulku karavīri, kā arī tie, kas pārbrauca dzimtenē no dažādiem Krievijas reģioniem.

Svinīgais solījums Zemgales artilērijas pulkā. 1939. gada vasara

Vai mums vispār vajag armiju?

1921. gada 1. aprīlī Latvijas armija pārgāja uz miera laika stāvokli Apsardzības ministrijas pārvaldībā. Armijai tika izvirzīts jauns uzdevums - nosargāt Neatkarības karā izcīnīto neatkarīgo Latvijas Republiku ārējās agresijas gadījumā. Kā raksta vēsturnieks Edgars Andersons: «Latvijas nacionālā armija paspēja veikt savu uzdevumu - atbrīvot Latviju no ārējiem ienaidniekiem un ironiskā kārtā arī no palīgiem, kuri centās palikt zināmās Latvijas teritorijās uz visiem laikiem.»
Tolaik daudz tika spriests par to, cik lielai bija jābūt Latvijas armijai, uz kādiem principiem tai jābalstās un vai vispār tā ir vajadzīga. Tikko kara šausmas bija pārvarētas un Padomju Krievija bija apņēmusies Latvijas neatkarību atzīt «uz mūžīgiem laikiem», tā mūsu valstī arvien biežāk sāka skanēt pacifistiskas runas, tai skaitā arī no politiķu puses. Daļā sabiedrības bija radusies pārliecība, ka arī miers ir iestājies uz mūžīgiem laikiem un armija bija savu darbu padarījusi, tāpēc tā vairs nebūs vajadzīga. Tādas runas pastiprināja arī vairāku Eiropas valstu sociāldemokrātu organizāciju paustie uzskati par nepieciešamību sākt vispārēju atbruņošanu un armiju likvidāciju.
Arī latviešu sociāldemokrāti konsekventi atbalstīja tā saukto «Šveices modeli», kas vistuvāk atbilda «zociķu» proponētai tautas milicijas idejai. 1904. gadā pieņemtajā partijas programmā bija paredzēts cīnīties par regulārā karaspēka likvidēšanu un tautas milicijas izveidošanu. Šāds uzstādījums sociāldemokrātiem saglabājās arī Latvijas Republikas laikā. Armiju viņi uzskatīja par pilsonisko aprindu ieroci cīņai pret strādniecību un darba zemniecību. Armija no sociāldemokrātu viedokļa vispārējās atbruņošanas laikā bija dārga un nevajadzīga. Taču, atzīstot armijas lomu demokrātiskas Latvijas Republikas izcīnīšanā un nosargāšanā, sociāldemokrāti izvairījās prasīt tūlītēju armijas likvidāciju. Nācās samierināties ar reālo situāciju, visu savu sociālistisko degsmi militārpolitikas jautājumā koncentrējot cīņai par obligātā militārā dienesta karavīru dienēšanas laika samazināšanu nākamajā Karaklausības likumā. Sociāldemokrāti piedāvāja obligātā dienesta ilgumu sešu mēnešu garumā kājnieku vienībās un deviņus mēnešus tehniskajās daļās.

No sociāldemokrātu viedokļa armija vispārējās atbruņošanas laikā bija dārga un nevajadzīga

Tā kā tobrīd ar militāro jomu saistītā likumdošana Latvijas Republikā vēl nebija sakārtota, tad iesaukšanu armijā līdz pat 1923. gadam noteica vairāki vēl krievu ķeizara laika likumi: 1921. gada Krievijas karaklausības likums ar vēlākajiem papildinājumiem, 1919. gada 25. augusta Instrukcija pieņemšanas komisijām un apsardzības priekšniekiem, 1919. gada 2. septembra Noteikumi par mobilizācijas iestāžu darbību un papildinājumi pie šiem noteikumiem. Pēc Satversmes sapulces sanākšanas jaunās valsts jaunās likumdevējas institūcijas viens no uzdevumiem cita starpā bija noregulēt arī ar militārajiem jautājumiem saistīto likumdošanu. Tostarp arī par obligāto militāro dienestu.
1922. gada 9. janvārī apsardzības ministrs apstiprināja Latvijas armijas karavīra svinīgā solījuma tekstu: «Kā Latvijas Republikas armijas karavīrs es svinīgi apsolos sargāt Latvijas valsts drošību, neaizskaramību, Satversmi, likumus un iekārtu pret visiem, kas to apdraud, netaupot savus spēkus un dzīvību; būt uzticīgs tās likumīgai valdībai, izpildīt pēc sirdsapziņas savus pienākumus, padoties bez ierunām kara likumiem un disciplīnai un vienmēr paklausīt saviem likumiem ieceltiem priekšniekiem. Šo svinīgo solījumu apstiprinu ar savu parakstu.» Visu karaspēka daļu virsnieki, instruktori, kareivji un jaunkareivji, kas tobrīd atradās aktīvā dienesta karavīru rindās, pirmo svinīgo solījumu nodeva 1922. gada 24. janvārī.

Rezervisti un zemessargi

Kaprāļa Konrāda Vijupa karaklausības apliecība

Latvijas armijas pāreja miera laika stāvoklī noslēdzās ar Karaklausības likuma pieņemšanu. Likuma apspriešana ilga visu 1923. gada pavasari. Galīgajā variantā Saeima likumu pieņēma 1923. gada 17. jūlijā - tātad šogad šim dokumentam aprit apaļa jubileja, 100 gadi kopš pieņemšanas brīža. Ar likuma stāšanos spēkā tika atcelti visi Latvijas Tautas padomes un Satversmes sapulces iepriekš pieņemtie likumi un noteikumi, kas regulēja iesaukšanu un dienestu bruņotajos spēkos Neatkarības kara laikā un pirmajos gados pēc kara noslēguma. Saskaņā ar jauno likumu karadienestam bija pakļauti visi vīriešu kārtas Latvijas pilsoņi vecumā no 17 līdz 50 gadiem, bet virsnieki un kara ierēdņi - līdz 55 gadu vecumam.
Pēc Karaklausības likuma valsts bruņotie spēki sastāvēja no: pirmkārt, aktīvā karaspēka, kuru veidoja ikgadējā obligātā dienestā iesaucamie pilsoņi, virsdienesta instruktori, virsnieki, sanitārvirsnieki, kara ierēdņi un kara tehniķi; karavīriem, kas atvaļināti «līdz turpmākam rīkojumam» - tie bija visi izdienējušie vīrieši līdz 25 gadu vecumam; otrkārt, armijas rezerves - visi izdienējušie līdz 40 gadu vecumam; treškārt, zemessardzes - visi izdienējušie no 40 līdz 50 gadu vecumam. Jēdziens «zemessargs» un «zemessardze» tobrīd nozīmēja pavisam ko citu nekā mūsdienās, tolaik tā bija karaklausībai padoto Latvijas iedzīvotāju vecuma kategorija, nevis militārs spēka veids kā šodien. Zemessargos ieskaitīja arī visas personas, kuras sava veselības stāvokļa dēļ nevarēja pildīt obligāto militāro dienestu un vai kādu citu iemeslu dēļ nevarēja būt citās rezervistu kategorijās, piemēram, personas, kas līdz 30 gadu vecumam atradās soda izciešanas vietās. Atvaļinātos virsniekus un instruktorus zemessargu kategorijā ieskaitīja līdz 55 gadu vecumam.
Karaklausībai padotie no 17 līdz 21 gada vecumam skaitījās rezervē, 21 gadu vecumu sasniegušos iesauca obligātajā militārajā dienestā uz pusotru gadu (likums paredzēja, ka brīvprātīgi militārajā dienestā varēja iestāties no 17 gadiem, bet tikai īpašos gadījumos). Neraugoties uz jau minētajiem Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas centieniem Karaklausības likums noteica, ka obligātā dienesta ilgums Latvijas armijā bija noteikts 18 mēneši visām ieroču šķirām.

Rīgas kājnieku pulka karavīri, divdesmito gadu beigas

«Iesaukšanu kara dienestā pārzināja kara apriņķu pārvaldes. Tajās bija katram jauniesaucamajam jāreģistrējas dažus mēnešus pirms iesaukšanas un uz iesaukšanu jāierodas noteiktā laikā, kas parasti bija ik gadu februāra pēdējā diena. Ja kāds bija slims vai citādi kavēts ierasties kara klausības komisijas priekšā, tad tam bija jāierodas ne vēlāk kā divas nedēļas pirms šī noteiktā datuma, un, ja tad vēl pastāvēja kādi kavējumi, iesaukšanu atlika uz vienu gadu. [..] Karaspēka daļās iesaucamos iedalīja kara klausības komisija, kuras priekšsēdis bija kara apriņķa priekšnieks, pie kam visu tehnisko sadalīšanas darbu veica kara apriņķa pārvalde. Kara klausības komisija galvenokārt noteica, kādā ieroču šķirā iesaucamais būtu iedalāms, bet, uz kuru pulku jaunais kareivis būtu nosūtāms, izlēma kara apriņķa pārvalde. Tajā laikā valstī bija ieviesta tradīcija, ka latgaliešus sūtīja dienēt Vidzemē, Kurzemē vai Zemgalē, bet šo novadu jauniesaucamos atkal uz Latgali. Tā bija patiesībā valsts vadības politika, tā cenšoties jaunos latviešu vīrus iepazīstināt ar citu novadu dzīvi, tradīcijām un sabiedrību, kas lielā mērā palīdzēja visu tautu saliedēt vienā kopējā vienībā,» vēlāk atcerējās bijušais Latvijas armijas kapteinis Vilis Hāzners.
Iesaukšanu obligātajā karadienestā varēja atlikt uz vairākiem gadiem ģimenes vai saimniecisku apstākļu dēļ, kā arī mācību dēļ augstākajās mācību iestādēs līdz izglītības iegūšanai, tomēr arī augstāko izglītību ieguvušajiem bija jāpilda likumā noteiktais pilsoņa pienākums pret valsti. Tāpat nedrīkstēja atteikties no Latvijas pilsonības un pāriet citas valsts pilsonībā, kamēr nebija iziets obligātais militārais dienests.

Bija ieviesta tradīcija, ka latgaliešus sūtīja dienēt Vidzemē, Kurzemē vai Zemgalē, bet šo novadu jauniesaucamos uz Latgali

Armija savelk jostu

Divdesmito gadu beigu un trīsdesmito sākuma lielā saimnieciskā krīze atstāja savas pēdas arī mūsu armijas dzīvē. Nācās ciešāk savilkt karavīru mēteļu jostas, aizsardzības joma piedzīvoja budžeta samazināšanu, kara resora iestādes vairākkārt reorganizēja samazināšanas un optimizēšanas virzienā, līdzīgi rīkojās arī ar obligātā dienesta karavīriem. Karavīru ikdienas dzīvi, uzturu, apgādi ar ikdienas dzīvei nepieciešamajiem un karamateriāliem saimnieciskā krīze ietekmēja ļoti minimāli, tas vairāk izpaudās organizatoriskā ziņā. 1930. gadā Saeima noteica, ka kājniekiem obligātā karadienesta laiks tiek samazināts līdz 12 mēnešiem, pārējām ieroču šķirām - līdz 15 mēnešiem. Savukārt 1931. gadā saimnieciskās krīzes apstākļos karadienesta ilgums tika vēlreiz samazināts: 10,5 mēneši kājnieku vienībās un 12,5 mēneši citās ieroču šķirās. Tiesa - šie bija piespiedu samazinājumi uz vienu gadu… «1932. gada septembrī valdība deleģēja kara ministram tiesības tos obligātā dienesta karavīrus, kuriem atvaļināšana bija paredzēta līdz 1933. gada 31. martam, atvaļināt vienu mēnesi ātrāk, nekā tas bija paredzēts likumā, proti, kājniekiem pēc 11 mēnešu dienesta, bet tehniskajās daļās iedalītajiem - pēc 14 mēnešu dienesta. Šis lēmums bija pamatots ar sarežģītajiem saimnieciskajiem apstākļiem valstī, kara resora vadība uzsvēra, ka tas bija izņēmuma gads,» tolaik rakstīja laikraksts Latvijas Kareivis.

Elektrotehniskā diviziona karavīri telegrāfisti. Rīga, 1927. gada 1. janvāris

Iesaukšana ik gadu parasti notika februāra sākumā. Mēnesi pirms tam un dažus mēnešus pēc tam notika iepriekšējā iesaukuma karavīru atvaļināšana no obligātā militārā dienesta. Būtībā armijas skaitliskais sastāvs mainījās katru mēnesi. Tā 1924. gada 1. janvārī armijas sastāvā pēc saraksta bija 18 933 cilvēki (kopā ar brīvā līguma darbiniekiem), bet pēc diviem mēnešiem, 1924. gada 1. martā - 16 567 cilvēki. Vidējais armijas skaitliskais sastāvs laikā līdz 1939. gada septembrim svārstījās no 16 000 līdz 20 000 vīru. Obligātajā militārajā dienestā iesaukto karavīru skaits vidēji gadā bija ap 12 000-13 000 cilvēku, dažus gadus samazinoties līdz apmēram 8000 cilvēku.
Situācija kardināli mainījās 1939. gada 1. septembrī, kad ar Vācijas uzbrukumu Polijai Eiropā sākās Otrais pasaules karš. 1. septembrī armijas štāba priekšnieks ģenerālis Mārtiņš Hartmanis izsūtīja armijas komandiera ģenerāļa Krišjāņa Berķa pavēli nekavējoties pārtraukt visus atvaļinājumus un komandējumus, visiem karavīriem steidzīgi atgriezties savās dienesta vietās. Aktīvajā karadienestā iesauca trīs gadu gājuma rezervistus jeb «līdz turpmākajam rīkojumam atvaļinātos». Saskaņā ar karaklausības likumu šāds formulējums nozīmēja, ka aktīvajā dienestā varēja iesaukt bez speciāli izsludinātas mobilizācijas. Iesauca arī 33 dažādu kategoriju speciālistus. Precīzs iesaukto karavīru skaits nav zināms, vien literatūrā minēts fakts, ka iesauca apmēram trešdaļu no iespējamā rezervistu skaita, kas būtu ap 10 000 cilvēku. Novembrī daļu no viņiem gan no dienesta atbrīvoja.
Turpmāko notikumu gaitu diktēja izmaiņas starptautiskajā politiskajā situācijā un ģeopolitiskajā situācijā Baltijas reģionā. 1940. gada 22. februārī Ministru kabinets aktīvā dienesta ilgumu pagarināja līdz 18 mēnešiem (agrāko 12-15 mēnešu vietā). 1940. gada 15. maijā tika izsludināts likums par valsts aizsardzību, kas iekļāva vienotā valsts aizsardzības sistēmā visas pašvaldību iestādes, civiliestādes kameras, organizācijas, uzņēmumus, kā arī visus pilsoņus un Latvijas bruņotos spēkus (līdz tam šāds termins nebija pieņemts). 1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijas sastāvā bija 2013 virsnieki, sanitārvirsnieki un administratīvie virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji, kopā 29 568 vīri. Klāt pieskaitot 1275 brīvā līguma darbiniekus, armijas kopskaits bija 30 843 vīru. Bet vēl pēc dažām nedēļām Latvijas valstiskumu iznīcināja padomju okupācijas armija…

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita